Archive for June, 2011
Jā.. jūnija vidus un šodien ir diena, kad debesis ir pilnas ar lieliem, kupliem lietus mākoņiem, kas rada lielas pārpilnības un dabiskuma sajūtas..
Pārpilnības mākoņi, tie ir līdzīgi kā manas brīvdienu domas galvā.. domas, kas rada pārpilnību manā galvā.. domas par to, kas bijis, par to, kas būs, par to, kas varētu būt bijis..
Ja neiedziļinās saturā un analīzē, visvieglākās ir domas par to, kas būs.. tik vieglas kā lielie mākoņi, kas slīd pa debess jumu uz priekšu un vienkārši paļaujas vēja plūsmai un tam, ka tas zina, ko dara, ka tas zina, kur aizvedīs.. Un viss jau ir pareizi.. jebkurā gadījumā vislielākā nozīme jau ir pašai kustībai, kustībai, kas ved uz priekšu, tiem pieturas punktiem nozīme maza. Redz, kā mākonis, paļaujoties vienkāršai plūsmai, jebkurā gadījumā kaut ko iegūst – esot kustībā, var apskatīt pasauli, gūt pieredzi darbībā un komunicēt, savienoties ar pārējiem mākoņiem. Bet, kad šī savienošanās ir pāraugusi milzu masā, mākonis nonāk savā pieturvietā un atbrīvojas no savas smaguma nastas, sniedzot ilgi gaidīto veldzi zemei.. un tad tas atkal dodas tālāk.. cik viegli un brīvi!
Mazliet sarežģītāk ir ar to, kas bijis.. Šādās mākoņu pilnās dienās tas ielaužas tavā domu debess jumā un nebeidz atgādināt par sevi. Nežēlīgi un patiesi.. Kā tumši zilais negaisa mākonis, kurš atnāk visnegaidītākajā brīdī un sāk postīt visu, kas tik šķietami skaisti un labi izveidots.. tas ar savām asajām, smagajām lietus lāsēm sadragā tevis ilgi audzēto sarkano rozes ziedu, nesaudzējot nevienu lapiņu, nevienas pūles, ko esi tajā ieguldījis, nevienus nākotnes sapņus un cerības.. tas nežēlīgi izplosās un visu beidzot noved tevi pie domām, par to, kas varētu būt bijis..
Savā ziņā šīs ir visviltīgākās un mokošākās domas… Mākonis, kas nāk uzreiz pēc negaisa mākoņa.. viņš izskatās tāds balts.. pat ne gluži tīri balts, bet tāds pelēcīgi balts ar it kā gaišu nokrāsu, kas patiesībā ir maldīga.. jo slēpj sevī skumju dvesmu.. tas dod cerību, bet pēc mirkļa atkal sagrauj, jo atrodot vēl dažus šādus mākoņus, tas savienojas un atkal kļūst par baiso negaisa mākoni… Skarbi..
Lai nu kā bez šādām debesīm iztikt nevar, tās sniedz savu kontrastu skaisti zilajām debesīm.. bez tam šie mākoņi nav nemaz tik slikti, jo ik pa brīdim tos pāršķeļ saules staru gaisma, kas liek uz tiem paskatīties no gaišās un saulainās puses..
… jo, kā zināms, katram mākonim (un arī mākoņu kalniem) ir sava zelta maliņa, ar nojausmu – viss labi būs!
