Archive for the ‘news’ Category
Hmm..
“Es gribu Tev, ko pajautāt.., vai esi..” nē, šoreiz ne “redzējis Latviju rītausmā”, kā dzied Ralfs Rubenis no grupas “Tranzīts”.. bet gan.. vai esi braucis ar riteni negaisā? 
Jā!
Pēc šī vakara pieredzētā es droši varu teikt JĀ!!!
Sākās viss ar to, ka ar draugiem un paziņām Ulbrokā nolēmām paspēlēt pludmales volejbolu, laiciņš jauks, jābrauc ar riteni! Pēc pāris stundu spēlēšanas, mākoņu sabiezēšanas un nelielas smidzināšanas ar Sandri un Kristapu tika nolemts doties mājās.. Netīšām, bet varbūt tīšām no taisnākā ceļa mājup sanāca novirzīties un iebraukt tieši negaisa mākonī.. Lietus sāka smidzināt vairāk un pārvērsties lielās ūdens lāsēs, un vēlāk krusā.. debesis sabiezēja un sāka zibeņot visapkārt, saimnieks šitādā laikā pat suni laukā nedzītu… Bet manī prieks! Atpakaļ ceļa vairs nav! Tikai uz priekšu! Lielajā negaisā iekšā, jo mājās takš jātiek! Iebraukt sanāca krieviski sakot, “в самый пик!” Šajā brīdī debesis sajaucās ar zemi un pat ceļu nevar redzēt, vienkārši ņem un brauc! Bet sajūtas fantastiskas! Šis ir tas brīdis, kad ir vienalga, ka esi slapjš un netīrs, Tu vienkārši ņem un baudi, smelies dabas enerģiju un spēku, daba Tev sniedz visfantastiskākās sajūtas zemes virsū! Šie ir tie mirkļi, dēļ kuriem ir vērts dzīvot!
Apkārt līst, tā, ka esmu izmirkusi līdz pēdējai vīlītei, negaiss, vējš, zibens, pērkons.. a es braucu un smaidu! 
Vnk kolosālas izjūtas!
Kad tad vēl, ja ne tagad spēšu izbaudīt šo mirkli un tā burvību! Sniegtās iespējas un dzīves mirkļus ir jābauda tad, kad tie tiek sniegti, nevis, kad ieplāno tos baudīt! 
“varbūt nākošreiz” – tas vairs nav tas..
Bet nekas nav mūžīgs.. vienā brīdī negaiss sāk nomierināties un pagaist.. atstājot aiz sevis vēl dažus niecīgus pilienus no debesīm un pielijušas ielas, kas pilnas ar slapjām peļķēm… peļķes, ak, pareizi! Uzreiz prātā nāk bērnu dienas, kad pēc lietus tika bezbēdīgi lēkāts pa tām! Un, re, kur lielā peļķe priekšā- žik un ar riteni iekšā! ) Bāc, tik kruti! ) Visas Purvciema peļķes tika izbraukātas! Tik foršas un vnk neaprakstāmas sajūtas – uzmīt no visa spēka un iebraukt ar riteni iekšā! – riepas cērt ūdeni un tas šļakstās uz visām pusēm! SUPER! Garām brauc mašīnas un tā pamatīgi Tevi nošļaksta, bet šoreiz man ir pofig, man ir lāāābi un gribu vēl Tepat Purvciemā pie Mēbeļu nama sakrājusies nu milzonīga peļķe.. he, a kas ta man, lecu no riteņa nost un lecu ar kājām iekšā! Šļakstos ar Sandri – nu toč tā kā bērnībā! Cilvēki skatās un nesaprot.. bet man vienalga, es beidzot dzīvoju un man ir labi! Muļķīgi, bet tīīīk fooorši!
Gūtās sajūtas un emocijas ir nepārspējamas! Iesaku izbaudīt šādu mirkli arī Tev! Izej kaut vai pastaigāties negaisā!
Сними все запреты un vienkārši baudi!
Uzdrīksties un dzīvo dzīvi, nevis bailēs un eksistē!
P.S.Pēc šādiem mirkļiem arī patīkamāk ieiet karstā dušā, sadegt sveces, un iedzert siltu tēju! Dzīve ir skaista! 
Sestdienas rīts iesākās vienkārši brīnišķīgi – balta ziema, saulaina diena, -25° sals (kuram gan tas traucē, ja atrodies siltā istabā zem segas? )… un zvans pie durvīm no mana dumpīgā, bet mīļā brāļa.. Hmm.. jā, jau otro dienu viņš nez kāpēc gribēja mani dabūt rokā, satikties un kaut kur aizvest.. Viss jau būtu jauki, tikai modru darīja tā pēdējā lieta – aizvest, jo cik man zināms – šobrīd viņš pārvietojas ar lielo fūri un nez vai ar to var īsti ērti kādam aizbraukt pakaļ.
Tā nu aizdomīgi atvēru durvis un brālis dīvainā sajūsmā lika man ātri saģērbties un doties lejā – gribot mani izvizināt.. pie tam man bija jāuzmin, ar kuru mašīnu tas tiks darīts. Šī bija vienkāršākā lieta, jo izejot ārā sapratu – jā, tā ir īstā – sudraba Audi TT. Vot tas tik bija negaidīts pārsteigums! Brālis zināja, ka es jūsmoju par Audi TT – patika man tas pēc apskatītajām bildēm un internetā gūtās info. Bet, ka viņš dos man iespēju to izbaudīt arī klātienē un es varēšu sēdēt pie tā stūres – to es savu mūžu nevarēju iedomāties – pārsteigums pārsteidzošs!
Nu un nedaudz par braukšanu.. sēžot pie stūres un spiežot pedāli, tu burtiski nejūti kā ātrums pārsniedzis maksimālo. Realitātē atgriež tikai teksts: “Jā, šim auto modelim ir arī spidometrs, kurā der šad tad ieskatīties” Un tiešām – atļauto 50 km/h vietā jau ir 70 km/h, vai atļauto 90km/h vietā – 130 km/h .. eh..
Otrkārt, mašīnā tiešām var just sportiskumu un to cīņas azarta sparu – mašīna pāris sekundēs sasniedz savu uzrāvienu.. un uzsākšanas cīņā pie luksafora jeb “kurš pirmais izrausies”, viennozīmīgi uzvarētājs ir Audi TT Sajūta paceļ spārnos! Šitā pilnīgi var pierast!
Treškārt, salons – sportisks, mazs un kompakts, paredzēts maksimums divām personām, bet vislabāk vienai, neatkarīgai, patstāvīgai personai ikdienas vajadzībām, piemēram, uz darbu braukāt un vēl treniņsomai vieta. Viennozīmīgi – pilsētas auto.
Stūre jūtīga, mazliet pagriežot uz vienu vai otru pusi, dara, ko liek pāris milisekundēs.. bet vadāma viegli. Ātri uzņemot ātrumu, tikpat ātri to bremzējot var dabūt lejā. Ziemas apstākļos var braukt un izdarot atsevišķas manipulācijas var just aizmugures sanesumu un priekšas vilktspēju!
Katrā ziņā autiņš labs, man patika, pat ļoti. Var teikt, ka šodien ieraudzīju savu otro es – tāda maza, piemīlīga, sportiska mašīnīte, nu tāds žipčiks, kas ātri visur kur var ielīst, aizskriet..iemīlējos.. Šitāds pašlaik man derētu!
Un patiesībā – sajūtas – vienkārši neaprakstāmas – iesaku katram pašam pamēģināt!
Paldies brālim un Visumam par sagādāto iespēju šo auto izbaudīt ne tikai pēc bildītes, bet arī pie stūres! Tas bija lielisks ieskats manā sapņa piepildījumā!
Ticiet saviem sapņiem un vēlmēm – tiem ir tendence piepildīties, kaut vai uz mazu brīdi! Un šis mazais brīdis sniedz lielisku motivāciju sasniegt savus sapņus pilnībā!
Pūķainākā pūķa gada filma- “Meitene ar pūķa tetovējumu”! ;)
Posted by: keruxx
Yeah.. šodien kāda laba draudzene uzaicināja mani uz kino.. kuram gan nepatīk filmas paskatīties uz lielā ekrāna un sevišķi tādu, par kuru ik brīdi dzirdi atsauksmes. Tā nu ietestēju “Meitene ar Pūķa tetovējumu” un nolēmu izklāstīt savu atsauksmi.
Īsumā par filmu:
“Filma stāsta par pētnieciskās jomas žurnālistu Blūmkvistu, kas zaudējis tiesas prāvā pret Zviedrijas oligarhu Vennerstrōmu jūtas izsmelts un zaudējis pamatu zem kājām.
Negaidot viņu uzrunā kādreiz varena, taču nu savas pozīcijas zaudējuša, taču gana ietekmīga koncerna vadītājs Vangers, kas lūdz žurnālistu atšķetināt viņa dzimtas lielāko noslēpumu – brāļameitas Harietas pazušanu, kas norisinājusies 40 gadu senā pagātnē.
Žurnālists savos meklējumos sastopas ar neparastu sievieti – garīgi cietušu, taču bezgala talantīgu IT eksperti (hakeri) Salanderu, kurai piemīt fenomenāla fotogrāfiska atmiņa un viņi kopīgiem spēkiem uzsāk Harietes meklējumus. “
Uzreiz brīdinu- grāmatu pati neesmu lasījusi (jā, zinu, tās esot labas!), kaut kā līdz manām rokām nav nonākusi, un arī zviedru variantu filmai redzējusi neesmu (cerams,ka nepazaudēju pus dzīvi ).
Sākumā, kad noskatījos filmas reklāmas rullīti, tā īsti nebiju plānojusi iet to skatīties kinoteātrī, drīzāk izmantot mājas resursus. Kaut kā kaut kas līdz galam neaizrāva un galvenā aktrise ar tā īsti nepievilka (pēc filmas noskatīšanās domas gan mainījās).
Filmas garums : 2 :40
Jā, sāksim ar to, ka filma ir diezgan gara, bet nevarētu teikt,ka ir garlaicīgi, ir ok. Vienīgā vieta, kur es varētu “piesieties” – ir tas, ka vāārbūt.. mazliet par garu bija tā visa izmeklēšanas aina un pavedienu meklēšana, šur tur varētu arī kaut ko saīsināt. Bet ar to visu tik un tā likās interesanti. Mēģinot minēt lielo noslēpumu, jau filmas sākumā atradu vainīgo, tikai manā prātā vainīgā motīvs bija cits – mantkārīgs un ne tik psiholoģiski problemātisks, kā tas izrādījās filmā.
Vardarbīgās ainas.. jā, filma veidotāji neskopojās ar pāris sievietes acīm ne visai patīkamām ainām.. tāda neomulīga sajūta rodas uz brīdi.. bet, ja nesāk iedziļināties, skatīties var. Žēl bija kaķīti.. 
Bet sievietes atriebšanās – nu jā, tur nav, ko daudz teikt – sievietes labāk nekaitināt un pāri nedarīt
Lai vai kā, briesmīgās ainas tika kompensētas arī ar erotiski baudāmajām galveno aktieru ainām.. lai gan pirmajā brīdī šķita “wtf, kādā sakarā?”
Enya “Sail away“..- tas bija kronis visam izlasot šo aprakstu pirms filmas skatīšanās (kas mazliet ieintriģē filmu noskatīties), gaidīju tieši šīs dziesmas parādīšanos un tas bija to vērts Ideja par šīs dziesmas iesaistīšanu tādā vietā tiešām bija laba, izraisa smaidu un pozitīvas emocijas, neskatoties uz ainas traģiskumu Tiešām patika un dziesma līpstoša, noteikti iekļaušu sava telefona mūzikas playlistā
Nu un, manuprāt, filmas aizkustinošākā aina, kas smeldzoši ieduras nabaga neaizsargātajā sirdī, ir filmas beigu aina.. aww.. filmu vērts noskatīties kaut vai tikai tāpēc vien! Eh.. nezinu, varbūt citiem tā nemaz nelikās, bet mani gan šī vieta pamatīgi paķēra.. Gribas taču, lai vienmēr sanāk tik jauki un labi beigās.. Bet es skatos uz to pozitīvi – filmas veidotāji atstāja iespēju 2. daļai
Kopumā filma tiešām ir dažādiem cilvēku pūķiem pilna. Katrā ziņā filmu ir vērts noskatīties – uz lielā ekrāna vai mājās – tā jau katra paša izvēle, bet noskatīties vajag.
Paldies draudzenei par iespēju redzēt filmu uz lielā ekrāna!
Vērtējums: 8 ķirsīši no 10 
Kā gadījās, kā ne, bet pagājušo gadu Ziemassvētkos man tika uzdāvināts šis piedzīvojums: skatīt šeit! Tā nu sagadījās, ka bija nepieciešams gandrīz vesels gads, lai es beidzot saņemtos un to apmeklētu. Lūk, kā man gāja..
Atrašanās vieta šim pasākumam ir Rīgas Juglas vidusskolas sporta zāle. Zālei abos galos ir saslietas alpīnisma sienas un visādi stiprinājumi, kur var iet un droši izmēģināt spēkus, pie tam katrai sienai ir dots savs patriotiskais latviešu vārds, kā, piemēram, Daugava, Staburags, Rīga, Baiba u.c. Interesanti man kā “vēsturniecei”
Pašas aktivitātes princips diezgan vienkāršs – viens ir tas, kurš kāpj, otrs – kāpjoties atpakaļ – drošina. Sanāk tāda jauka uzticēšanās spēle, kur Tu esi atkarīgs no otra. Kad kāpējs nonāk virsotnes augšā (vai tur, kur, viņaprāt, augstāk vairs netikt ), ir jāmāk pilnībā uzticēties drošinātājam un atlaižoties no sienas lēnām slīdēt uz leju. Šajā brīdī drošinātājs var izmantot savas privilēģijas un nelaist lejā kāpēju, tādējādi kāpējs var palikt vienkārši karājoties Diezgan jautri sanāk. Otrs interesantais moments ir tas, ka, ja tu esi drošinātāja lomā un pārāk viegls, brīdī, kad kāpējs grib slīdēt lejā, tu vari diezgan ātri slīdēt līdzi un kāpējam sanāk tāds ātrs nobrauciens ar krītošu liftu Bet nu patiesībā nav viss tik baisi, par drošību ir padomāts un šādos “vieglos” gadījumos trose tiek papildus noslogota lielākai berzei, līdz ar to tik traki slīdēt nemaz nevar.. galvenais ievērot šos noteikumus
Ņemot vērā, ka man ir diezgan lielas bailes no augstuma, šī aktivitāte man bija pamatīgs izaicinājums. “Staburagā” (pirmā iesācēju siena) uzrāpos tikai ar otro mēģinājumu, pirmajā cīniņā ar sevi tomēr nespēju pārvarēt savas iekšējās bailes un tiku tikai nedaudz augstāk par pusi. Un ar to man principā arī pietika – pārējās sienas pievarēja mani Nu nevarēju uzkāpt pārāk augstu! Man kaut kā vairāk patīk pie zemes turēties.
Bet nu drusciņ pakāpelēties var, vienīgi ne pārāk ilgi. Aktivitātes ilgums ir 1,5 h, bet pēc savas iesācēja pieredzes varu teikt, ka pietiek arī ar 1h. Pārsvarā pats kāpšanas process vairāk jābalsta uz kājām, atspērienu uz kājām, bet tas ne vienmēr izdodas, nu labi, principā gandrīz nemaz neizdodas. Rezultātā sanāk ļooooti daudz pievilkties uz rokām, radīt tām lielu sasprindzinājumu, līdz ar to sanāk ātrāk nogurt un jau pēc stundas īpaši kāpelēt vairs nekur negribas.. vai fiziski vairs nevar. Savā ziņā apbrīnoju tos, kas tur rāpjas augšā – lejā gandrīz nepiepūloties.
Katrā ziņā šī ir lieliska aktivitāte tiem, kam nav pārāk bail no augstuma, kuri grib izjust, kā ir uzticēties otram un kuriem ir vismaz neliela fiziskā sagatavotība vai izpratne, kā tur var visu laiku atsperties uz kājām.
Vērtējums: 7 ķirsīši no 10
Jā, šogad man kaut kā svētku laikā rodas iedvesma paštaisītu dāvanu veidošanai, tāpēc šoreiz pastāstīšu kā ātri, lēti, vienkārši un garšīgi no končām pagatavot svētku eglīti!
Grūtības pakāpe: viegla.
Izmaksas: ~ 2 Ls (atkarīgs no konfekšu daudzuma un akcijas cenas veikalā)
Nepieciešams:
- ~ 35 garšīgas končas (es izvēlējos Laimas – “Serenādi”, “Vāverīti” un “Sarkano magoni”);
- 1 biezā lapa;
- ~ 20 cm gara lentīte;
- līmes pistole;
- šķēres;
- skavotājs ar skavām;
- dekorvirtene vai kāds dekormateriāls.
Pagatavošanas process:
Patiesībā viss pagatavošanas process ir diezgan viegls un ātri pagatavojams – tātad ņemam mūsu vienīgo biezo lapu un salokam konusā (nu zin aptuveni tādā, kādu taisa, lai grauztu saulespuķu sēklas ). Ar tā izmēru var variēt, bet vēlams, lai tā apakšējais gals tāds platāks. Lai šis konuss turētos kopā un labi stāvētu uz galda, vairākās vietās to sakniedējam ar skavotāju un apakšējo (platāko) malu apgriežam ar šķērēm, lai ir līdzena.
Tālāk ķeramies pie lentītes. Lentīti pārloka uz pusēm un apakšējos galus sasien mezglā.. un tad vēl vienā mezglā.. un vēl vienā.. Lai kopumā sanāk tāds liels mezgls. Pēc tam nolocītos lentītes galus dabūjam cauri mūsu konusa augšējam galam. Ja viss ir kārtībā un mezgls ir bijis pietiekami liels, tad teorētiski, uzāķējot lentīti uz rokas, tai nevajadzētu slīdēt ārā no konusa un tai būtu jātur konuss.
Kad tas viss izdarīts, palicis jaukākais process – ņemam pa vienai končai un ar līmes pistoles palīdzību līmējam tās apkārt mūsu konusam, liekot končas vienu pie otras. Kad konuss aplīmēts, ņemam mūsu dekorvirteni un virteņojam apkārt mūsu eglītei šur tur nostiprinot to ar līmes pistoles palīdzību. Dekorvirtenes vietā var izmantot arī citus dekormateriālus, tas atkarīgs no Tava radošuma un vēlmēm!
Nu un principā – gatavs!
Man sanāca šādi:
Lai labi garšo!
Paštaisīta dāvana – kalendārs Jaunajam gadam!
Posted by: keruxx
Ziemassvētki jau pagājuši, bet Jaunais gads nemaz vairs nav aiz kalniem.. Lielajā Ziemassvētku steigā varbūt kāds tuvs cilvēks vēl palicis neapsveikts, bet to noteikti vēl var labot un paspēt apsveikt uztaisot, piemēram, personalizētu kalendāru. Šajā ierakstā pastāstīšu, kā to dabūt gatavu un kā tas sanāca man.
Grūtības pakāpe: vidēja (atkarīga no katra individuālajām prasmēm un iemaņām datora un tā programmu lietošanā).
Izmaksas: no 0, 50 Ls – 2 Ls (atkarībā no pieejamiem resursiem).
Nepieciešams:
- dators ar MS Publisher programmatūru un interneta pieslēgumu;
- krāsainais printeris;
- 12 biezās un parastās papīra lapas;
- līme;
- kādas 2 biezākas papīra lapas vai veca kalendāra paliekas karkasam;
- 12 elektroniskas, personīgās bildes;
- iesiešanas aparāts ar visām iesiešanas štellītēm; (ja nu tas galīgi nav pieejams, var aiznest arī uz vietu, kur to piedāvā, piemēram, Copy Pro, Rīgā).
Kā radās ideja:
Mana ideja bija izveidot pavisam vienkāršu trijstūrveida galda kalendāru ar domu, lai man tuvais cilvēks, kurš mani tik bieži, kā gribētos, nesatiek, varētu vismaz savā ikdienas darbībā uzmest acis uz kalendāru un atcerēties mūsu kopīgi pavadītos brīžus. Pie tam, kalendārs, manuprāt, ir arī praktiska lieta, kas šad tad noder.
Pagatavošanas process:
Verot vaļā MS Publisher programmu, tiek piedāvāta automātiskā publikācijas veida izvēlne. Šajā izvēlnē ir arī iespēja izvēlēties kalendāra paraugus un tā izmērus. Atrodam sev piemērotāko un daudz maz patīkamāko un spiežam pogu “Create”. Šajā brīdī varam droši visus liekos laukus, kas mums nepatīk, dzēst ārā vienkārši uzspiežot uz objekta un nospiežot pogu “Delete“. Tad, kad viss liekais ir noņemts, varam saformatēt visu pārējo pēc savām vēlmēm. Kalendāra izmēru uzstādīju manuāli – 20×15 cm un malu robežas 0,1 cm. Nocentrēju virsrakstu, izmainīju tā fontu, krāsu un lielumu, kā arī saformēju pašu kalendāra tabulu pēc savām vēlmēm, pievienoju man nepieciešamos objektus un sanāca aptuveni šādi:
Tālāk jāizvēlas atbilstošs fons. Var izmantot paša Publishera piedāvātos noformējumus vai var ņemt talkā Googles tanti un izmantot tās attēlu meklēšanas sistēmu. Sīkāk par to, kā to izdarīt, rakstīju šeit.
Tad, kad attēls ievietots, protams, piemērojam to mūsu kalendāra izmēriem un novietojam aiz kalendāra objektiem.
Kad viss ir saformēts, izveidots un atbilst visām savām vēlmēm, šo kalendāru nepieciešams pavairot 13 eksemplāros – kā nekā ir 12 gada mēneši plus vāka noformējums. To var izdarīt pavisam vienkārši – apakšā, vietā, kur rādās lapas numurs (līdzīgi kā MS Excell programmā), nospiežam labo peles taustiņu un izvēlamies “Insert Duplicate Page“. Nu mums ir 13 lapas.
Tagad atliek izveidot kalendāram savu pievienoto vērtību – atlasam 12 personīgās bildes no saviem attēlu arhīviem, kur esi kopā ar cilvēku, kam šo dāvanu plāno pasniegt. Ar komandu “Insert -> Picture -> From file“, ievietojam katru izvēlēto bildi savā mēnesī. Ja ir vēlme, katrai bildei apakšā var atstāt arī kādu vien jums zināmu vai bildei atbilstošu komentāru. Kaut kā tā:
Kalendāra vāka noformējumu var veidot pēc saviem ieskatiem, es darīju vienkārši – ievietoju virsrakstu “2012. gada kalendārs” un vienā bildē saliku vairākas bildes, ko izmantoju kalendārā. Iznāca, diezgan glīti un vienkārši.
Principā mūsu kalendārs ir gandrīz gatavs, atliek tikai visas šīs lapas izdrukāt uz parastajām baltajām lapām, tikai daram to ar krāsaino printeri. Kad tas ir izdarīts, akurāti izgriežam mūsu kalendāru no izdrukātajām lapām, ņemam 13 biezās lapas un uzmanīgi, precīzi uzlīmējam izgrieztās lapas. Kā biezās lapas es izmantoju grāmatnīcās nopērkamo, kā es saucu – “smuko papīru”. Tur arī var izvēlēties tā noformējumu pēc savas gaumes. Kad viss ir salīmēts un sagriezts attiecīgos izmēros, atliek vairs tikai sagatavot kalendāra karkasu. Es izmantoju kāda veca kalendāra karkasu, kuru aplīmēju ar sava kalendāra izdrukāto fona attēlu, tādējādi ieturot vienotu noformējumu visam. Bet, kam nav pieejams šis karkass, var no biezā papīra uzlocīt savu, galvenais, lai sanāk tāds trijstūrveidīgs un turas uz galda.
Kad viss ir sagatavots, tad atliek tikai visu šo brīnumu iešūt. Tiem, kam ir pieejams iešūšanas aparāts to var izdarīt tajā, bet tiem, kam nav – droši dodieties uz uzņēmumu, kurš piedāvā iesiešanas darbus un palūdziet iešūt jūsu izveidoto kalendāru, tas noteikti nemaksās neko daudz. Copy Pro pilna servisa kopētava to piedāvā izdarīt par Ls 0,86. Tā nu mūsu kalendārs ir gatavs!
Lūk, aptuvenais gala rezultāts:
Lai patīkams dāvināšanas prieks!
Paštaisītas svētku kartiņas – ātri un vienkārši!
Posted by: keruxx
Tā kā svētki ir atnākuši, bet dāvanas noteikti visiem vēl nav sagatavotas un laika ir pavisam maz, pastāstīšu, kā ātri un samērā lēti uztaisīt Ziemassvētku kartiņu!
Tev vajadzēs:
- Mullberry papīrs (vai vēl labāk gatavas kartiņas)*;
- lentītes, bantītes, kāds dekors*;
- līme;
- dators ar MS Word vai MS Publisher programmu;
- printeris
* Pirmos divus punktus var nopirkt šeit!
Kopējās vienas kartiņas izmaksas ~ 0,50 Ls.
Gatavošanas process
Sagatavošana:
Ieslēdzam datoru un sākam sēdēt internetā Nē, ne jau draugiem.lv, facebook vai vēl sazin kur, bet mūsu vecajā labajā Googles tantē Konkrētāk – tās attēlu sadaļā. Tur ierakstam tādus atslēgas vārdus, kādi pašam vislabāk patīk un atbilst iedomātajai kartiņas tematikai, piemēram, “snowflake”. (Konkrēti es parasti kaut ko meklējot izmantoju īsu anglisko apzīmējumu – tā var atrast daudz vairāk un foršākas bildītes, ja tomēr sirdij patīkamu neko neizdodas atrast, tad var mēģināt meklēt krievu valodā vai latviski, katrā ziņā – ekspermentē!) Kad ir izvēlēta visforšākā bilde, kas Tevi uzrunā, ņemam un to saglabājam ar vienkāršu darbību – labais peles taustiņš un save as..
Pēc tam Publisher vai Word programmā iestatām nepieciešamos izmērus (tos var paskatīties uz iepakojuma, vai pats nomērīt mullberry kartiņu) un sākam rakstīt savu novēlējuma pantiņu vai tekstu, kā arī noformējam to tā, kā pašam labāk un smukāk izskatās. Es nolēmu drukātā veidā rakstīt tikai pantiņu, bet novēlējumu rakstīt ar roku, man šķiet, ka tā sanāk personīgāk un mīļāk.
Kad teksts ir ievadīts un noformēts, ar komandu Insert -> Picture ievietojam iepriekš izvēlēto un saglabāto bildi mūsu dokumentā. Šajā brīdī noteikti kaut kas ir sačakarējies, teksts pazudis, bilde milzīga un vispār, ko tas dators neklausa Tagad mierīgi saglabājam mieru, piemērojam bildes izmērus mūsu lapai to palielinot vai samazinot (velkot aiz bildes stūrīša) un tad veicam maģisku darbību nospiežot labo peles taustiņu un izvēloties Send to back vai Order-> Send to back un noliekam to teksta aizmugurē. Whoala! Un mūsu teksts ir virsū bildei! Tagad tikai veicam izkārtojuma saformēšanu un mūsu kartiņa ir gandrīz gatava. Pirms drukāšanas ārā noteikti paskatāmies Print preview, kā tas izskatās un noņemam maliņas.. Tur noteikti ir sadaļa margins un tur var noņemt viņas nost.
Kad kartiņa izdrukāta un atbilst Tavām vēlmēm, tad atliek izvēlēties vienu no diviem variantiem:
- līmēt kartiņu virsū visai Mullbery kartiņai;
- ielīmēt to tikai Mulllberry kartiņas viducī.
Kuru variantu labāk izvēlēties ir atkarīgs no Mulberry kartiņas noformējuma.
Noformējums:
Šis ir otrais radošais posms. Tagad ir jāizdekorē Mullberry kartiņa. Es darīju vienkārši – ļāvu iztēlei darboties un vienai kartiņai man bija nepieciešama 1 pieskaņota lentīte un lentīšu bantīte. Tad lentīti pielīmējam klāt Mullberry kartiņai ar parasto līmes zīmuli un tad atbilstošā vietā novietojam lentīšu bantīti.
Šajā lietā var izpausties pēc savas mākslinieciskās gaumes un iespējām.
Atpakaļ pie līmēšanas:
Ja noformējuma dekors ir sarežģīts un lentīte jālīmē arī otrpus kartītes malai, tad vislabāk iepriekš izdrukāto kartīti līmēt virsūvisai kartiņai tādējādi nosedzot lentīti, bet jārēķinās, ka līmējot jābūt uzmanīgam un kārtīgam, jo var izveidoties papīra saburzījiens un tad nav tik skaisti.
Ja noformēju dekors ir aizņēmis tikai vienu kartītes malu, tad nekādu problēmu – iepriekš izdrukāto kartiņu ielīmējam smuki vidiņā.
Gala rezultātā, lūk, kas sanāca man:
P.S. Šādas kartiņas ar taisīt ne tikai uz Ziemassvētkiem, bet arī citiem svētkiem, izvēloties tikai atbilstošu noformējumu!
Lai izdodas iepriecināt sevi un saņēmēju!
Nu re, kurš to būtu domājis, ka es kādreiz vispār iegūšu tiesības.. es jau nu tiešām ilgu laiku biju pārliecināta, ka tiesības nekārtošu, man to nevajag un, ja vajadzēs, tad nolīgšu sev personīgo šoferi (Daži pat bij pieteikušies šai vakancei )
Bet re, kā dzīve iegriezās!
Patiesībā iemesls, kāpēc neliku tiesības, bija vienkāršs – man nebija pēc tām nekādas vajadzības un otrkārt, man nepatika braukt un vispār bail bija braukt pa mūsu ielām un sastapties vaigā ar tiem šoferiem, kas īpaši ētiski uz ielām neuzvedās un taisa visādas nepatikšanas. 
Lai nu kā.. kā gadījās, kā ne, bet šīs vasaras sākumā domas kaut kā arvien biežāk raisījās pie tiesību jautājuma.. tādas manāmi neuzkrītoši uzkrītošas zīmes rādījās.. un es jau tās zīmes arī kaut kā pamanu un ticu viņām.. patīk man tās mistiski jocīgās lietas.. Tad nu saņēmos un, kad kārtējo reizi parādījās vilinošs atlaižu kupons, kurš solīja, ka pa lētām naudām nokārtošu teoriju, paņēmu un fiksi nedomājot nopirku! To, ka mana izvēle bij pareiza un īsti laikā, apstiprināja arī fakts, ka parādījās nākamais, man nepieciešamais kupons – medicīniskā uzziņa. Un tad jau arī viegli atradu lētāko vietu pilsētā, kur varēja nokārtot 1.palīdzības kursus! Tas nozīmēja, ka atpakaļ ceļa vairs nav un izvairīties neizdosies.
Tā nu izgāju nepieciešamo ārstu apskati un sāku apmeklēt 1. palīdzības kursus, kas izvērtās diezgan interesanti un saistoši Samariešu apvienības interesantās pasniedzējas dēļ! Pirmo reizi mūžā arī dabuju slaveno Anniņu kārtīgi sabučot un iemācīties citas nepieciešamās gudrības, lai parūpētos par sevi un citiem.
Un tālāk jau pirmā satikšanās ar CSDD ēku un mācību atļaujas iegūšana! Yes, nu varēju arī kādam pie stūres prasīties Tikai, protams, neviens jau neņēmās mani laist pie stūres bez teorētiskajām zināšanām. Tā nu neatlika nekas cits, kā izmantot savu kuponu un 14. jūlijā sākt savu teorētisko apmācību „Fortūnā”.. pieteicos Purvciema filiālē, bet audzēkņu trūkuma dēļ pārcēla mani uz centra filiāli. Teorijas pasniedzēja bija forša, viņas stils man patika – tāds jautri, reālistiski pamācošs. Pirmās tēmas bija vieglas.. gājēju, pasažieru un visu pārējo kustamo un nekustamo būtņu tiesības un pienākumi, rīcība utt.. Ieskaites ar viegli kārtojās. Ā, jā, aizmirsu pastāstīt, man takš par katru tēmu bija iekšējā autoskolas ieskaite – 30 jautājumi – 1 kļūda – nenoliec, raksti vēl, līdz beidzot noliec. Īstenībā sistēma nemaz nav tik slikta, ātrāk iemācies biļetes un noteikumus no galvas. Lai nu kā, no visām tēmām, man gadījās arī tādas nepatīkamākas, kā piemēram:
- 
ceļu zīmes – jā, viena no pamata tēmām.. bet es jau sapratu, ka mana nepatika slēpās manā slinkumā Kaut kā nodarbībās visu pierakstīju un it kā sapratu, bet mājās nepaskatījos un visu laiku atliku. Bet tad tik kādus 2 vakarus tā kārtīgi atlika piesēsties un paskatīties tās sakarības, līdz viss līdz galam kļuva skaidrs un tēma likās vieglāka par vieglu!
- krustojumi.. – lai gan nevar teikt, ka tā īsti nepatika, patiesībā pat patika, sevišķi tie pasniedzējas loģiskie uzdevumi, kur jānosaka, kādā kārtībā izbrauc satiksmes dalībnieki tādā pie mums reāli ”iespējamā” situācijā, kā – neregulējamā kurstojumā ar visādām zīmēm reizē satiekas 4 tramvaji un 8 automašīnas
- izkārtojums – šajā ieskaitē man gāja visgrūtāk, jo tajā pie izkārtojuma bija samiksētas vēl vesela kaudze ar tēmām – apdzīšana, apsteigšana, samainīšanās ar pretī braucošo, apstāšanās, stāvēšana un dzelzceļa pārbrauktuve - un ja tu vēl pirms tam paslinkoji ar iegaumēšanu..
Bet nu saņēmos un samācījos visu un šādi pamazām nonācām arī līdz pēdējai autoskolas ieskaitei – šoreiz jau nopietnāk – 60 jautājumi un tikai 1 kļūda un tas viss pie datora.. Kā gadījās, kā ne, bet mazliet patrenējos un jau ar pirmo reizi noliku, dabuju visus nepieciešamos parakstus apmācības kartē un aidā! uz CSDD teorijas eksāmenu! Tur bija atvieglotāks process – 30 jautājumi un veselas 3 atļautās kļūdas. Divas no tām (tikai tāpēc, ka viens jautājums nebija manā teorijas grāmatiņā un otru es vnk neatcerējos) es arī izmantoju un nokārtoju eksāmenu ar pirmo reizi Tagad atlika vairs tikai satrenēties braukšanu, iemācīties labi un pareizi braukt un tad jau tiesībām jābūt kabatā!
Mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar mašīnas vadīšanu un fīčām gan nebija pie instruktora.. bet pie mana uzticamā, pieredzes bagātā drauga – mehāniķa, kurš savulaik pat rallijos ir piedalījies – tātad par mašīnām viņš zināja visu un pat bija gatavs riskēt ar mani pabraukāt.. ne pa Rīgu gan, bet pa Ikšķili, bet priekš pirmās reizes man tas derēja. Kādu stundu kārtīgi pabraukājot sāc jau pierast, iemācīties kādas fīčas.. un kas pats dīvainākais.. man sāka rasties dīvainas izjūtas.. sāka tā kā drusku rasties patikšanas jūtas pret to braukšanas procesu.. brr.. 
Drīz vien kaut kur teorijas apmācību otrajā pusē tiku arī pie sava braukšanas instruktora un pirmās braukšanas nodarbības ar… BMW. Kurš to būtu domājis, ka tikšu braukt ar mašīnu, kas man nekad tā īpaši nebija patikusi Bet jāatzīst – komforts ir labs. Pats instruktors arī tāds sakarīgs cilvēks – virsū nebļāva, mani stresā nedzina, kļūdas izskaidroja, uz jautājumiem skaidri atbildēja, kārtīgi visu mācīja, parādīja dažādas vadīšanas fīčas un vispār ir tāds reāls cilvēks. Vienīgā lieta, pie kā sākumā bija jāpierod – krievu valoda. Sanāca tāda dubultslodze – tiesību apmācības process + krievu valodas konvertēšana uz latviešu prāta uztveri. Bet nu nav tik traki, krievu valoda man nav gluži sveša un es tikai priecājos par krievu valodas prasmju atsvaidzināšanu. Tā kā krievvalodīgajiem iesaku šo instruktoru.
Manas pirmās nodarbības bija pie Zaķusalas TV torņa, tur es tā pieticīgi mācījos ātrumus pārslēgāt un veiksmīgi tiku arī līdz 4. ātrumam.. Biju priecīga par sevi! Ar katru nodarbību arvien vairāk visu ko vajadzēja samācīties no mašīnas vadīšanas pamatiem un tad jau tiku arī pirmo reizi braukt pa pilsētu. Pati jau sev vēl nelikos gatava, bet instruktors teica, ka lai tik mēģinu! Un nebija nemaz tik traki, sāku pierast un nebaidīties no pārējām mašīnām.
Dažu nodarbību sākumu pavadījām arī mācību laukumā, lai apgūtu/atcerētos/pamēģinātu standarta parkošanās/piebraukšanas/uzbraukšanas figūras. Tur gan man dikti patika, visas tās figūras jau no pirmās reizes likās easy izpildāmas, vienīgā, par kuru man līdz šai dienai nav nekādas dižās skaidrības ir tā apgriešanās ierobežotā vietā. Izpildīt es viņu, protams, mācēju.. bet jēgu nesapratu, kāpēc tāda jāiekļauj eksāmena figūrās. Visvairāk no figūrām man patika paralēlā parkošanās un tā saucamā estagāde. Tādas interesantas un negarlaicīgas figūras. Bet, atklāšu noslēpumu – viegli tās izpildīt ir laukumā ar sarkanmelnajiem stabiņiem, bet ne pavisam tik viegli reālajā dzīvē parkojoties, piemēram, stāvvietā. Es vēl drusku baidos un esmu dikti uzmanīga.
Katrā braukšanas nodarbībā iemācījos kaut ko jaunu un iegaumēju arvien jaunus maršrutus un to, kā pareizi tos ir jāizbrauc.. Pēc maniem novērojumiem, varu teikt, ka liela daļa satiksmes dalībnieku nemaz nemāk vai negrib pareizi izbraukt šīs vietas un pieņemu, ka tieši tāpēc tik bieži notiek dažādas avārijas un nesaprašanās uz ielām. Tāpēc labāk ievērosim noteikumus un šad tad pārlasīsim CSDD noteikumu grāmatiņu (tiem,kas nezināja, ik pa laikam tur ievieš kādas izmaiņas J )! Un varbūt arī pieredzējušiem braucējiem reizēm ir vērts aiziet, paņemt kādu nodarbību pie instruktoriem un izrunāt neskaidros ceļu satiksmes jautājumus – varbūt tādā veidā mēs varam palīdzēt pasaulei kļūt mazliet labākai vai vismaz kļūt paši par labākiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
Lai nu kā septembrī man izdevās atrast foršu darbiņu, līdz ar to lielāko daļu manas rezervētās braukšanas nācās pārcelt uz citām reizēm, arī pats instruktors pāris reizes atcēla nodarbības slimības dēļ, kas, diemžēl, nenāca par labu manam plānam iegūt tiesības līdz dzimšanas dienai. Tā nu sanāca, ka mana apmācība ievilkās līdz pat oktobr a beigām un 31. oktobrī es devos uz CSDD kārtot braukšanas eksāmenu.
Sistēma vienkārša – ierodies pusstundu ātrāk, samaksā kasē naudiņu un dodies uz 2. stāvu gaidīt savu rindu, tad datorprogramma pēc „random” metodes („nahaļavu”) izvēlas tev izpildāmo figūru (otra obligātā ir paralēlā parkošanās), inspektoru un maršrutu. Pēc dažām minūtēm jau tu kopā ar savu izredzēto inspektoru dodies pie attiecīgās mašīnas un brauc uz figūru laukumu. Manā gadījumā, protams, nostrādāja „закон подласти” un kā figūra man izkrita tā nejēdzīgā apgriešanās ierobežotā laukumā. Bet, neskatoties ne uz ko, es visu veiksmīgi izpildīju un varēju doties pilsētas ielās. Maršrutā pavadīju jau kādas 20 min. un kā par brīnumu uztraukuma man vispār nebija nekāda, jutos mierīgi un gribējās to lietu ātrāk pabeigt. Bet kā saka „kā vējš skrien, kā miets atduras”.. un mans eksāmens bija beidzies.
Situācija īsumā šāda (tas, lai labāk saprotams ):
(Uzspiežot uz bildes, atversies lielāks attēls)
Tātad, es mierīgi braucu pie savas zaļās gaismas, bet tad pēkšņi sliktais šoferis izdomā, ka viņš tagad varētu izlīst ārā.. es ar inspektoru sabīstos un pat biku uzspiežam pa bremzēm. Sliktais šoferis saprot savu kļūdu un paliek savā vietā. Es viņu apbraucu, bet, protams, esmu jau izsista no sliedēm un sabijusies, tad inspektors pasaka, ka man jāvirzās pa kreisi (ar to viņš bij domājis nebraukt zem tilta, bet palikt joslā, bet es jau to nesapratu uzreiz).. tā nu es virzos un domāju, kur tad man būs jāgriež, plus cenšos nomierināties par sliktā šofera rīcību. Rezultātā nonāku līdz Akmens tilta sākumam un tajā apmulsumā pamanu, ka tur ir daudz zīmes, bet visas nepaspēju izskatīt un apdomāt, līdz ar to it kā plānoju braukt taisni, kad man inspektors pēkšņi pasaka, ka mans eksāmens ir beidzies. L Izrādās, tajās daudzajās zīmēs bija pateikts, ka man jābrauc pa labi uz tilta virsū, jo taisni drīkst braukt tikai naktīs. Tā nu es biju izkritusi, par ko mans instruktors, protams, nebija priecīgs, jo biju pabojājusi viņa statistikas procentus.
Bet es īpaši par izkrišanu nepārdzīvoju – bija man vismaz normāls izmēģinājuma brauciens. Ņēmu un pierakstījos otrreiz uz 8. novembri. Un jau atkal biju klāt CSDD. Šoreiz figūras man nebija jāpilda, bija tikai braukšana pa pilsētu. Cits inspektors, noteikumi tie paši – jābrauc uz maksimālo atļauto ātrumu, ievērojot norādes un instrukcijas. Tā nu braukājām pa maršrutu, līdz nonācām pie Mūkusalas apļa no Jūrmalas puses un tur var tā smuki pabraukt zem tilta, un apgriežoties braukt atpakaļ uz Jūrmalu, bet tur ir jādod ceļš tiem, kas brauc no apļa un pa abām joslām. Lai skaidrāk, tas ir te:
Es tā uzmanīgi piebraucu, devu ceļu un tad pa apli brauca viens balts džipiņš, par kuru nevarēju saprast vai viņš brauks uz manu pusi un pa manu joslu, bet kaut kā tomēr nolēmu sākt kustēties.. līdz ar ko mans eksāmens bija beidzies. Jā, šoreiz biju vainīga konkrēti un pie tam pati īsti nesparatu, kur man bija jāskrien un kapēc nevarēju vienkārši pasēdēt un pagaidīt.
Šitais mani tā kā šašubīja par tiesībām un to nepieciešamību. Bet nolēmu nepadoties un mēģināt trešo reizi, moš trešā tā laimīgā reize.. pie tam nosolījos sev, ka, ja nenolikšu, tad nelikšu vispār – zīmes rādīja, ka mani no kaut kā sargā vai arī drīzāk citus no manis
Dažas dienas pirms eksāmena ar savu veco, labo instruktoru sarunāju vēl vienu treniņbraukšanu. Jā.. bet šis treniņbrauciens man bija drīzāk kā katastrofa – pirmo reizi mūžā man bija paniskas bailes atrasties uz ceļa, nezinu no kā, bet vienkārši ļoti baidījos, līdz ar to pieļāvu neskaitāmas kļūdas un instruktors teica, ka pat pašā pirmajā nodarbībā braucu labāk kā tajā dienā! Tas mani dikti apbēdināja, bet nu nolēmu tomēr pārvarēt bailes, riskēt un iet uz eksāmenu. Šoreiz viss bija kaut kā savādāk – cita sieviete reģistrēja mani eksāmenam (aizmirsu piebilst, ka iepriekšējā man kaut kā īsti nesimpatizēja), viss notika citādi un arī sajūtas savādākas.. it kā krūtīs tāda neliela kņudoņa. Patiesībā jau uzgaidāmajā telpā zināju – šī ir īstā reize un tiesības būs kabatā. Mans „random” inspektors šoreiz likās tāds pozitīvāks un izpalīdzīgi laipnāks – visu mierīgi pastāstīja un ļoti laicīgi deva norādes ceļam, likās tāds saprotošs un mierīgs. Arī es šoreiz biju pamatīgi sakoncentrējusies un braucu ļoti uzmanīgi, ievēroju katru zīmi, katru satiksmes dalībnieku, norādi un… –bingo! Nepaspēju pat attapties, kad jau biju atpakaļ CSDD laukumā un inspektors paziņo –„Eksāmens veiksmīgi nokārtots”! Yes!!! 20 min. laikā arī apliecība bija gatava kā fizisks pierādījums tam, ka es to visu nenosapņoju! Tā nu beidzot man tas papīrs ir rokā un nu varu rullēt kārtīgi! Tā kā saturieties!
Visbeidzot nolēmu aprēķināt savu tiesību izmaksas un tātad:
- medicīniskā uzziņa – 10 Ls
- 1. palīdzības kursi (autoskolā „Credo”)- 19.00 Ls
- teorijas apmācības kupons – 9,90 Ls
- apmācības karte – 19.00
- braukšanas eksāmens autoskolā – 20 Ls
- praktiskā braukšana autoskolā 5 nodarbības (90 min.)– 25 Ls
- autoskolas braukšanas kupons (5 nodarbībām (5 Ls – 45 min.))– 22 Ls + 25Ls (instruktoram uz rokas)
- braukšanas nodarbības pie instruktora 12 nod. x 10Ls + 5 nod.x 12Ls +11 Ls =191 Ls
- CSDD mācību atļauja – 4,37 Ls
- CSDD teorētiskais eksāmens – 8,95 Ls
- CSDD braukšanas eksāmens – 21, 23 Ls x 3 = 63, 69 Ls
- CSDD vadītāja apliecība – 15,60 Ls
- Rīgas Satiksmes izdevumi apmeklējot autoskolu – ~ 10 Ls
- Mācību laukuma izmantošana – ~ 1,50 x 2 + 0,75 x 5= 6,75 Ls
Kopā: ~ 450 Ls
Ja man kāds sākumā būtu pateicis, ka tiesības man izmaksās 450 Ls, es noteikti nebūtu sākusi apmācības un šobrīd būtu turpat, kur sākumā – bez tiesībām. Katrā ziņā ieteikums no personiskās pieredzes – ja Tu plāno nolikt tiesības pa 200 – 300 Ls, noteikti pieskaiti vēl kādus 100 – 200 Ls – visādiem neparedzētajiem izdevumiem
Tā nu manam tiesību iegūšanas stāstam beidzot ir pienākušas beigas un lai priecīgāks prāts, humoram iesaku ielūkoties šeit!
Tiekamies uz ceļa!
P.S. Noslēgumā lielais PALDIES visiem tiem, kas mani atbalstīja gan palīdzot apgūt braukšanas mākslu, gan arī morāli atbalstot brīžos, kad biju sabijusies un man tas tik ļoti bija nepieciešams!
„A wise man said we all wear a mask”…pēdējā laikā ar šo patiesību saskaros arvien biežāk.. Nesen par šo patiesību man atgādināja, kāds ļoti tuvs cilvēks, liekot man noņemt masku viņa klātbūtnē.. tādējādi liekot beigt melot citiem, viņam un sev (visvairāk jau tomēr pašam sev), būt tādai, kāda es esmu patiesībā, ar visiem trūkumiem un kļūdām… Varu pateikt, ka tas nemaz nav tik viegli, kā sākumā šķiet..
Tu esi apjucis un vairs nezini kā rīkoties, tava dvēsele ir atkailināta.. nevari saprast, vai tiešām vari būt tik brīvs un patiess?! Tevi pārņem nenormālas bailes, tu baidies.. un lūk, šajā brīdī izkristalizējas un kļūst aktuāls tikai viens jautājums – vai šis cilvēks spēs mani pieņemt tādu, kāda es esmu patiesībā..patiesu un īstu, tādu, kādai man patīk būt mājās, kad dzīvoklī esmu palikusi gluži viena ar savu kaķi (kam pilnībā uzticos ), kad varu atļauties būt tāda, kāda esmu, neizliekoties, neliekot nevienu pašu masku, kad varu darīt to, ko gribu un patiesībā jūtu. Tās ir tikai pāris sekundes, kurās Tev jāizlemj, vai tu esi gatavs riskēt un parādīt sevi tādu, kāds esi, iespējams sniedzot vilšanos otram un riskējot, ka viņš tevi nepieņems un varbūt, iespējams, tu viņu pazaudēsi uz visiem laikiem. Bet varbūt tomēr ir vērts riskēt, kā galveno balvu iegūstot, manuprāt, skaistāko – cilvēku, ar kuru satiekoties, tu patiesi vari būt tu pats, attiecības pārceļot pavisam savādākā, augstākā līmenī?
Šķiet, ka tas ir visgrūtākais.. beigt izlikties citu priekšā..beigt melot.. melot pašam sev.. noņemt visus aizspriedumus, stereotipus un „ko gan viņš par mani padomās”. Bet vēl trakāk un neaptveramāk ir tad, kad savelkot visas šīs maskas bieži vien ir grūti vai pat neiespējami atrast pašam sevi.. un beidzot saprast, vai tāds, kāds tu esi, tiešām esi tu? Varbūt mēs paši īsti nemaz nezinam, kādi tad patiesībā esam? Varbūt tas viss ir tikai viens liels teātris un mēs nemaz nekad nevaram būt mēs paši un šis jēdziens kā tāds ir tikai izdomāts? 
Prātojot par masku tēmu, gribas sākt domāt arī par to, kapēc tik daudzas attiecības pēc lielās, skaistās mīlestības pēkšņi izjūk. Varbūt tas viss ir tieši saistīts ar šo masku nēsāšanu arī attiecībās?! Varbūt mēs nemaz nevaram būt īsti godīgi pret it kā sev principā tuvāko, svarīgāko un mīlamāko cilvēku? Bet vai dzīvot ar mīļoto cilvēku, kurš nevar pret tevi būt pilnīgi atklāts un godīgs, nebūt pats – vai tas mums sniedz laimi un piepildījuma sajūtu? Vai mums patīk tā dzīvot vienam otram blakus, ar šīm maskām un veidot tādas attiecības visa mūža garumā? Kāda jēga dzīvot kopā kā pēc grāmatām, iestudēti, neīsti? Tā sanāk tāda samākslota pašu radīta ilūzija un mēs nedzīvojam savu dzīvi.. mēs to mākslīgi radām.. varbūt cenšoties nesāpināt otru.. bet, manuprāt, otrs tiek tik un tā neizsakāmi sāpināts, varbūt viņš pats to pat neapzinās..bet ir kādas stīgas Tevī iekšā, kas pasaka „bullshit!” – tas viss ir meli. Mēs tikai cenšamies šīs stīgas ignorēt vien mums pašiem zināmu iemeslu pēc. Varbūt baidamies zaudēt komfortu, ko sniedz attiecības, varbūt mūs saista citas saiknes – bērns, līzings, pienākumi, sievasmāte , varbūt mēs vienkārši baidamies palikt atkal vieni, pamesti, bet varbūt mēs baidamies no vilšanās sajūtas, baidamies, ka nezināsim vairs kā rīkoties..
Bet atgriežoties pie tēmas – vilkt masku tuvās attiecībās, vai tas ir godīgi? Vai ir godīgi nebūt īstam un melot otram par savu patieso būtību? Vai ir godīgi bradāt pa otra dvēseli klusiņām, otram nesakot? Vai tas ir godīgi arī pašam pret sevi un savu dvēseli, kura tiek apspiesta un netiek brīvībā? Brīžiem man šķiet, ka mums patīk ciest sāpes, mocīt sevi un arī savu tuvāko, lai gan sakām otru tik ļoti mīlam..
Lai nu kā, man šķiet, ka es savā dzīvē esmu centusies neapaugt ar maskām vai vismaz apaugt ar iespējami mazāku skaitu masku, vienmēr centos būt tāda, kāda esmu un vienmēr prasījusi to arī no otra - nelikt maskas. Gadu gaitā, protams, šīs maskas rodas un atsevišķās vietās, notikumos tomēr tiek vilktas. Mēs visi tā dzīvojam, bez maskām mēs nevaram. Visinteresantākais ir tas, ka mēs visi to viens par otru zinam, bet, šķiet, ka vairumu tas apmierina.. droši vien – tā vieglāk dzīvot, ne par ko nav jādomā un lieki jāuztraucas! Bet mans novēlējums būtu – lai maskas krīt! Atbrīvojoties no maskām, manuprāt, dzīve kļūst labāka un mēs paši sākam sevi iepzīt no jauna. Pie tam, mēs nespējam iedomāties, kādu brīvību, gandarījumu un atvieglojumu tas sniedz! Ir tik patīkami un viegli, kad Tev nav jāizliekas un Tevi pieņem! Man, šķiet, ka, ja Tu spēj bez maskām sadzīvot ar cilvēku, kurš ir 100% „atmaskots” –tad tās arī ir tās īstās, laimīgās attiecības, uz ko tiekties!
Neslēpsim savas jūtas zem maskām! Patiesas emocijas, vārdi, jūtas – tas patiesībā ir aizkustinoši un skaisti!
Veiksmi masku novilkšanā!
Lai maskas KRĪT!
Tēmas pārdomu noskaņai kāda, manuprāt, atbilstoši jauka dziesma:
Bez liekiem aplinkiem – cilvēki ir palikuši nenormāli vientuļi..
Visas modernās tehnoloģijas, dators ar visām ūberlieliskajām interneta komunikācijas iespējām, Apple – iPod, iPhone, 4G telefoni..- kas tik vēl ne, kas tik nav izdomāts, retais spečuks to visu var nosaukt, lai nu kā – tas viss ir nomainījis tīri cilvēcīgas jūtas, emocijas, sāpes, dzīvās sarunas pie tējas – reālo dzīves komunikāciju. It kā jau visas šīs tehnoloģijas un jauninājumi tiek radīti, lai šo reālo komunikāciju uzlabotu un papildinātu, bet patiesībā tas to ar katru brīdi arvien vairāk attālina.. fake.. jā, tā ir “fake komunikācija“. Tā to varētu nodefinēt. Tas nav pa īstam. Lai vai kā censtos, mēs nevaram vienkārši rakstītā tekstā vai sarunā pa telefonu pateikt to, ko jūtam tā, lai otrs saprot to tieši tā kā tu to esi domājis un tieši tā, kā tu to pašlaik izjūti. To jau bieži vien grūti izdarīt tiešā komunikācijā, kur nu vēl virtuālā. Tāpēc par neko vairāk kā “fake komunikāciju” to nevar nosaukt.
Lai cik skumji tas nebūtu, bet, kad pienāk reāls brīdis, kad tev tiešām kāds ir vajadzīgs, plecs, uz kā paraudāt un pasūdzēties par skarbo dzīves realitāti, netaisnību un “vispār man nekas nesanāk un visi mani apbižo”, tad nav neviena īsta drauga tev blakus, ko varētu sazvanīt, uzaicināt uz tasi siltas tējas un izkratīt savu sirdi, izpaust savas sakāpinātās jūtas, kuras kuru katru brīdi gatavas izlauzties uz āru asaru veidā. Nav nevienas īstas komunikācijas.. Nav neviena.. Šķietami esošajiem “draugiem” (ja tādi vispār ir, jo arī “drauga” jēdziens nav tā īsti skaidrs un konstants), vienmēr ir kas svarīgāks darāms, vienmēr jābūt ar kaut ko aizņemtiem – darbs, skola, mājas, privātā dzīve, suns, kaķis – kas nu kuram – lieki traucēt pat negribas.
No otras puses skatoties.. cilvēki ir egoisti.. pie tam pamatīgi (no offence) – reti, kuram patiesi interesē, kā tev iet un kā tu jūties, ja vien tas kaut kādā veidā nesniedz labumu vai nesaistās ar kādu citu paša interesi. Cilvēki neklausās viens otrā, tikai runā.. un runā.. un runā.. par sevi un savām aktualitātēm. Reti kurš māk apstāties un arī paklausīties, patiesi klausīties, ar interesi. Bet tas jau ir cits stāsts.. citai reizei..
Vientulība.. dziļa un nepanesama iekšējā vientulība.. kā tāda vientuļa neapdzīvota sala katrā no mums – lūk, ko atnesis spožais tehnoloģiju laikmets.
Viss tiek veidots tam, lai kustība notiek ātrāk, aizvien ātrāk un steidzīgāk. Bet vai jūtas, sajūtas, pārdzīvojumus drīkst tā steidzināt? Manuprāt, tā tas nenotiek.. sāpe paliek neizsāpēta un uzkrājas.. līdz pārvēršas dziļā vientulībā.. viena liela vientuļa sala okeāna vidū.. Tu pēkšņi apzinies, ka esi palicis pilnīgi viens visā plašajā pasaulē..
Bet varbūt, tās ir tikai manas iedomas?! Varbūt tas ir tikai man..