Archive for October, 2011
Bez liekiem aplinkiem – cilvēki ir palikuši nenormāli vientuļi..
Visas modernās tehnoloģijas, dators ar visām ūberlieliskajām interneta komunikācijas iespējām, Apple – iPod, iPhone, 4G telefoni..- kas tik vēl ne, kas tik nav izdomāts, retais spečuks to visu var nosaukt, lai nu kā – tas viss ir nomainījis tīri cilvēcīgas jūtas, emocijas, sāpes, dzīvās sarunas pie tējas – reālo dzīves komunikāciju. It kā jau visas šīs tehnoloģijas un jauninājumi tiek radīti, lai šo reālo komunikāciju uzlabotu un papildinātu, bet patiesībā tas to ar katru brīdi arvien vairāk attālina.. fake.. jā, tā ir “fake komunikācija“. Tā to varētu nodefinēt. Tas nav pa īstam. Lai vai kā censtos, mēs nevaram vienkārši rakstītā tekstā vai sarunā pa telefonu pateikt to, ko jūtam tā, lai otrs saprot to tieši tā kā tu to esi domājis un tieši tā, kā tu to pašlaik izjūti. To jau bieži vien grūti izdarīt tiešā komunikācijā, kur nu vēl virtuālā. Tāpēc par neko vairāk kā “fake komunikāciju” to nevar nosaukt.
Lai cik skumji tas nebūtu, bet, kad pienāk reāls brīdis, kad tev tiešām kāds ir vajadzīgs, plecs, uz kā paraudāt un pasūdzēties par skarbo dzīves realitāti, netaisnību un “vispār man nekas nesanāk un visi mani apbižo”, tad nav neviena īsta drauga tev blakus, ko varētu sazvanīt, uzaicināt uz tasi siltas tējas un izkratīt savu sirdi, izpaust savas sakāpinātās jūtas, kuras kuru katru brīdi gatavas izlauzties uz āru asaru veidā. Nav nevienas īstas komunikācijas.. Nav neviena.. Šķietami esošajiem “draugiem” (ja tādi vispār ir, jo arī “drauga” jēdziens nav tā īsti skaidrs un konstants), vienmēr ir kas svarīgāks darāms, vienmēr jābūt ar kaut ko aizņemtiem – darbs, skola, mājas, privātā dzīve, suns, kaķis – kas nu kuram – lieki traucēt pat negribas.
No otras puses skatoties.. cilvēki ir egoisti.. pie tam pamatīgi (no offence) – reti, kuram patiesi interesē, kā tev iet un kā tu jūties, ja vien tas kaut kādā veidā nesniedz labumu vai nesaistās ar kādu citu paša interesi. Cilvēki neklausās viens otrā, tikai runā.. un runā.. un runā.. par sevi un savām aktualitātēm. Reti kurš māk apstāties un arī paklausīties, patiesi klausīties, ar interesi. Bet tas jau ir cits stāsts.. citai reizei..
Vientulība.. dziļa un nepanesama iekšējā vientulība.. kā tāda vientuļa neapdzīvota sala katrā no mums – lūk, ko atnesis spožais tehnoloģiju laikmets.
Viss tiek veidots tam, lai kustība notiek ātrāk, aizvien ātrāk un steidzīgāk. Bet vai jūtas, sajūtas, pārdzīvojumus drīkst tā steidzināt? Manuprāt, tā tas nenotiek.. sāpe paliek neizsāpēta un uzkrājas.. līdz pārvēršas dziļā vientulībā.. viena liela vientuļa sala okeāna vidū.. Tu pēkšņi apzinies, ka esi palicis pilnīgi viens visā plašajā pasaulē..
Bet varbūt, tās ir tikai manas iedomas?! Varbūt tas ir tikai man..
Jā.. trešdienas vakars.. beidzot saņēmos atvērt savā skapī augstāko, neaizsniedzamāko plauktu.. Plauktu, kuru vienmēr mājas kārtošanas laikā atstāju neskartu.. Plauktu pilnu ar atmiņām..
Jā.. šodien ir nostaļģiskais pagātnes atmiņu vakars.. Fonā skan pamatskolas/vidusskolas laiku mūzika.. nu zin tos.. Dilemma.. Hero.. Backstreet boys.. ruki verh..dima bilan.. un kas tik vēl nē.. 
Kā tik tikko ieskanas dziesmas pirmās notis, vārdi paši skan galvā, domās iezogas atmiņas par dziesmas saistošo notikumu, situāciju, cilvēku… Forša sajūta..
Lai nu kā.. patīkami atrast kādas sen senos laikos diskos sarakstītās foršās filmas, mūziku, dažādus failus, bildes.. jā, tās visspēcīgāk uzjundī atmiņas. Pie tam katra bilde uzjundī visu tās senās dienas noskaņu, notikumus. Naais.. patīkami pēc ilgāka laika pašķirstīt datorā šos failus un pagremdēties atmiņās. Protams, ne visas atmiņas ir patīkamas, bet who cares. 
Vienīgais mīnuss visiem šiem failiem, ka tie vajadzīgi tikai Tev vienīgajam.. un arī ne vienmēr.. tikai dažiem sentimentāli nostaļģiskiem vakariem un vecumdienām.. Bet pēc tam..pēc Tevis tas viss vairs nevienam tā īsti nav vajadzīgs un tiek brutāli izmests miskastē, sadedzināts uz sārta vai kā citādi iznīcināts. Skumji, bet fakts. Un varbūt tā arī ir labāk.. nav, ko turēt lietas mājā, kas Tev neko nenozīmē, kas Tev nerada nekādas asociācijas un atmiņas.. jāatbrīvo enerģija. Pie tam tādā veidā tiek palīdzēts aizgājējam aiziet.. viņu nekas vairs netur šajā pasaulē un viņš mierīgi var doties uz nākamo. Vienīgi pašam jātiek galā ar žēluma sajūtu.. tas arī viss..
Lai nu kā.. šobrīd man ir tāds interesants laiks pienācis, kad sāku apzināties, ka negribu kļūt par PSRS laika tantiņu, kas krāj visas iespējamās mantas un nemet neko ārā, jo žēl, jo varbūt noderēs, jo tas atsauc atmiņā kādu notikumu, situāciju, cilvēku. Patiesībā tas viss nekam neder.. gudri cilvēki salasījušies grāmatas, izstaigājuši kursus un ieguvuši vēl sazin kādas pasaules gudrības, stāsta, ka no lietām, ko neesi izmantojis vismaz 2 gadus (vai pat 1 gadu), vajag atbrīvoties. Domāju, ka viņiem ir taisnība. Jo pretējā gadījumā sanāk, ka nevis Tu lieto lietas, bet lietas lieto Tevi! Jautājums.. – vai Tu girbi lai lieta Tevi lieto? Uz to jāatbild katram sev pašam.. un jādara tā, kā liekas komfortablāk…
Lai nu kā.. - ar labu nakti!