Posts Tagged ‘domas’
Jā.. trešdienas vakars.. beidzot saņēmos atvērt savā skapī augstāko, neaizsniedzamāko plauktu.. Plauktu, kuru vienmēr mājas kārtošanas laikā atstāju neskartu.. Plauktu pilnu ar atmiņām..
Jā.. šodien ir nostaļģiskais pagātnes atmiņu vakars.. Fonā skan pamatskolas/vidusskolas laiku mūzika.. nu zin tos.. Dilemma.. Hero.. Backstreet boys.. ruki verh..dima bilan.. un kas tik vēl nē.. 
Kā tik tikko ieskanas dziesmas pirmās notis, vārdi paši skan galvā, domās iezogas atmiņas par dziesmas saistošo notikumu, situāciju, cilvēku… Forša sajūta..
Lai nu kā.. patīkami atrast kādas sen senos laikos diskos sarakstītās foršās filmas, mūziku, dažādus failus, bildes.. jā, tās visspēcīgāk uzjundī atmiņas. Pie tam katra bilde uzjundī visu tās senās dienas noskaņu, notikumus. Naais.. patīkami pēc ilgāka laika pašķirstīt datorā šos failus un pagremdēties atmiņās. Protams, ne visas atmiņas ir patīkamas, bet who cares. 
Vienīgais mīnuss visiem šiem failiem, ka tie vajadzīgi tikai Tev vienīgajam.. un arī ne vienmēr.. tikai dažiem sentimentāli nostaļģiskiem vakariem un vecumdienām.. Bet pēc tam..pēc Tevis tas viss vairs nevienam tā īsti nav vajadzīgs un tiek brutāli izmests miskastē, sadedzināts uz sārta vai kā citādi iznīcināts. Skumji, bet fakts. Un varbūt tā arī ir labāk.. nav, ko turēt lietas mājā, kas Tev neko nenozīmē, kas Tev nerada nekādas asociācijas un atmiņas.. jāatbrīvo enerģija. Pie tam tādā veidā tiek palīdzēts aizgājējam aiziet.. viņu nekas vairs netur šajā pasaulē un viņš mierīgi var doties uz nākamo. Vienīgi pašam jātiek galā ar žēluma sajūtu.. tas arī viss..
Lai nu kā.. šobrīd man ir tāds interesants laiks pienācis, kad sāku apzināties, ka negribu kļūt par PSRS laika tantiņu, kas krāj visas iespējamās mantas un nemet neko ārā, jo žēl, jo varbūt noderēs, jo tas atsauc atmiņā kādu notikumu, situāciju, cilvēku. Patiesībā tas viss nekam neder.. gudri cilvēki salasījušies grāmatas, izstaigājuši kursus un ieguvuši vēl sazin kādas pasaules gudrības, stāsta, ka no lietām, ko neesi izmantojis vismaz 2 gadus (vai pat 1 gadu), vajag atbrīvoties. Domāju, ka viņiem ir taisnība. Jo pretējā gadījumā sanāk, ka nevis Tu lieto lietas, bet lietas lieto Tevi! Jautājums.. – vai Tu girbi lai lieta Tevi lieto? Uz to jāatbild katram sev pašam.. un jādara tā, kā liekas komfortablāk…
Lai nu kā.. - ar labu nakti!
Jā.. jūnija vidus un šodien ir diena, kad debesis ir pilnas ar lieliem, kupliem lietus mākoņiem, kas rada lielas pārpilnības un dabiskuma sajūtas..
Pārpilnības mākoņi, tie ir līdzīgi kā manas brīvdienu domas galvā.. domas, kas rada pārpilnību manā galvā.. domas par to, kas bijis, par to, kas būs, par to, kas varētu būt bijis..
Ja neiedziļinās saturā un analīzē, visvieglākās ir domas par to, kas būs.. tik vieglas kā lielie mākoņi, kas slīd pa debess jumu uz priekšu un vienkārši paļaujas vēja plūsmai un tam, ka tas zina, ko dara, ka tas zina, kur aizvedīs.. Un viss jau ir pareizi.. jebkurā gadījumā vislielākā nozīme jau ir pašai kustībai, kustībai, kas ved uz priekšu, tiem pieturas punktiem nozīme maza. Redz, kā mākonis, paļaujoties vienkāršai plūsmai, jebkurā gadījumā kaut ko iegūst – esot kustībā, var apskatīt pasauli, gūt pieredzi darbībā un komunicēt, savienoties ar pārējiem mākoņiem. Bet, kad šī savienošanās ir pāraugusi milzu masā, mākonis nonāk savā pieturvietā un atbrīvojas no savas smaguma nastas, sniedzot ilgi gaidīto veldzi zemei.. un tad tas atkal dodas tālāk.. cik viegli un brīvi!
Mazliet sarežģītāk ir ar to, kas bijis.. Šādās mākoņu pilnās dienās tas ielaužas tavā domu debess jumā un nebeidz atgādināt par sevi. Nežēlīgi un patiesi.. Kā tumši zilais negaisa mākonis, kurš atnāk visnegaidītākajā brīdī un sāk postīt visu, kas tik šķietami skaisti un labi izveidots.. tas ar savām asajām, smagajām lietus lāsēm sadragā tevis ilgi audzēto sarkano rozes ziedu, nesaudzējot nevienu lapiņu, nevienas pūles, ko esi tajā ieguldījis, nevienus nākotnes sapņus un cerības.. tas nežēlīgi izplosās un visu beidzot noved tevi pie domām, par to, kas varētu būt bijis..
Savā ziņā šīs ir visviltīgākās un mokošākās domas… Mākonis, kas nāk uzreiz pēc negaisa mākoņa.. viņš izskatās tāds balts.. pat ne gluži tīri balts, bet tāds pelēcīgi balts ar it kā gaišu nokrāsu, kas patiesībā ir maldīga.. jo slēpj sevī skumju dvesmu.. tas dod cerību, bet pēc mirkļa atkal sagrauj, jo atrodot vēl dažus šādus mākoņus, tas savienojas un atkal kļūst par baiso negaisa mākoni… Skarbi..
Lai nu kā bez šādām debesīm iztikt nevar, tās sniedz savu kontrastu skaisti zilajām debesīm.. bez tam šie mākoņi nav nemaz tik slikti, jo ik pa brīdim tos pāršķeļ saules staru gaisma, kas liek uz tiem paskatīties no gaišās un saulainās puses..
… jo, kā zināms, katram mākonim (un arī mākoņu kalniem) ir sava zelta maliņa, ar nojausmu – viss labi būs!
