Posts Tagged ‘telpu alpīnisms’
Kā gadījās, kā ne, bet pagājušo gadu Ziemassvētkos man tika uzdāvināts šis piedzīvojums: skatīt šeit! Tā nu sagadījās, ka bija nepieciešams gandrīz vesels gads, lai es beidzot saņemtos un to apmeklētu. 
Lūk, kā man gāja..
Atrašanās vieta šim pasākumam ir Rīgas Juglas vidusskolas sporta zāle. Zālei abos galos ir saslietas alpīnisma sienas un visādi stiprinājumi, kur var iet un droši izmēģināt spēkus, pie tam katrai sienai ir dots savs patriotiskais latviešu vārds, kā, piemēram, Daugava, Staburags, Rīga, Baiba u.c. Interesanti man kā “vēsturniecei” 
Pašas aktivitātes princips diezgan vienkāršs – viens ir tas, kurš kāpj, otrs – kāpjoties atpakaļ – drošina. Sanāk tāda jauka uzticēšanās spēle, kur Tu esi atkarīgs no otra. Kad kāpējs nonāk virsotnes augšā (vai tur, kur, viņaprāt, augstāk vairs netikt ), ir jāmāk pilnībā uzticēties drošinātājam un atlaižoties no sienas lēnām slīdēt uz leju. Šajā brīdī drošinātājs var izmantot savas privilēģijas un nelaist lejā kāpēju, tādējādi kāpējs var palikt vienkārši karājoties Diezgan jautri sanāk. Otrs interesantais moments ir tas, ka, ja tu esi drošinātāja lomā un pārāk viegls, brīdī, kad kāpējs grib slīdēt lejā, tu vari diezgan ātri slīdēt līdzi un kāpējam sanāk tāds ātrs nobrauciens ar krītošu liftu Bet nu patiesībā nav viss tik baisi, par drošību ir padomāts un šādos “vieglos” gadījumos trose tiek papildus noslogota lielākai berzei, līdz ar to tik traki slīdēt nemaz nevar.. galvenais ievērot šos noteikumus
Ņemot vērā, ka man ir diezgan lielas bailes no augstuma, šī aktivitāte man bija pamatīgs izaicinājums. “Staburagā” (pirmā iesācēju siena) uzrāpos tikai ar otro mēģinājumu, pirmajā cīniņā ar sevi tomēr nespēju pārvarēt savas iekšējās bailes un tiku tikai nedaudz augstāk par pusi. Un ar to man principā arī pietika – pārējās sienas pievarēja mani Nu nevarēju uzkāpt pārāk augstu! Man kaut kā vairāk patīk pie zemes turēties.
Bet nu drusciņ pakāpelēties var, vienīgi ne pārāk ilgi. Aktivitātes ilgums ir 1,5 h, bet pēc savas iesācēja pieredzes varu teikt, ka pietiek arī ar 1h. Pārsvarā pats kāpšanas process vairāk jābalsta uz kājām, atspērienu uz kājām, bet tas ne vienmēr izdodas, nu labi, principā gandrīz nemaz neizdodas. Rezultātā sanāk ļooooti daudz pievilkties uz rokām, radīt tām lielu sasprindzinājumu, līdz ar to sanāk ātrāk nogurt un jau pēc stundas īpaši kāpelēt vairs nekur negribas.. vai fiziski vairs nevar. Savā ziņā apbrīnoju tos, kas tur rāpjas augšā – lejā gandrīz nepiepūloties.
Katrā ziņā šī ir lieliska aktivitāte tiem, kam nav pārāk bail no augstuma, kuri grib izjust, kā ir uzticēties otram un kuriem ir vismaz neliela fiziskā sagatavotība vai izpratne, kā tur var visu laiku atsperties uz kājām.
Vērtējums: 7 ķirsīši no 10 