Mazā piezīmju grāmatiņa..

 „A wise man said we all wear a mask”…pēdējā laikā ar šo patiesību saskaros arvien biežāk.. Nesen par šo patiesību man atgādināja, kāds ļoti tuvs cilvēks, liekot man noņemt masku viņa klātbūtnē.. tādējādi liekot beigt melot citiem, viņam un sev (visvairāk jau tomēr pašam sev), būt tādai, kāda es esmu patiesībā, ar visiem trūkumiem un kļūdām… Varu pateikt, ka tas nemaz nav tik viegli, kā sākumā šķiet..

Tu esi apjucis un vairs nezini kā rīkoties, tava dvēsele ir atkailināta.. nevari saprast, vai tiešām vari būt tik brīvs un patiess?!  Tevi pārņem nenormālas bailes, tu baidies.. un lūk, šajā brīdī izkristalizējas un kļūst aktuāls tikai viens jautājums – vai šis cilvēks spēs mani pieņemt tādu, kāda es esmu patiesībā..patiesu un īstu, tādu, kādai man patīk būt mājās, kad dzīvoklī esmu palikusi gluži viena ar savu kaķi (kam pilnībā uzticos ), kad varu atļauties būt tāda, kāda esmu, neizliekoties, neliekot nevienu pašu masku, kad varu darīt to, ko gribu un patiesībā jūtu. Tās ir tikai pāris sekundes, kurās Tev jāizlemj, vai tu esi gatavs riskēt un parādīt sevi tādu, kāds esi, iespējams sniedzot vilšanos otram un riskējot, ka viņš tevi nepieņems un varbūt, iespējams, tu viņu pazaudēsi uz visiem laikiem. Bet varbūt tomēr ir vērts riskēt, kā galveno balvu iegūstot, manuprāt, skaistāko – cilvēku, ar kuru satiekoties,  tu patiesi vari būt tu pats, attiecības pārceļot pavisam savādākā, augstākā līmenī?

Šķiet, ka tas ir visgrūtākais.. beigt izlikties citu priekšā..beigt melot.. melot pašam sev.. noņemt visus aizspriedumus, stereotipus un „ko gan viņš par mani padomās”. Bet vēl trakāk un neaptveramāk ir tad, kad  savelkot visas šīs maskas bieži vien ir grūti vai pat neiespējami atrast pašam sevi.. un beidzot saprast, vai tāds, kāds tu esi, tiešām esi tu? Varbūt mēs paši īsti nemaz nezinam, kādi tad patiesībā esam?  Varbūt tas viss ir tikai viens liels teātris un mēs nemaz nekad nevaram būt mēs paši un šis jēdziens kā tāds ir tikai izdomāts?

Prātojot par masku tēmu,  gribas sākt domāt arī par to, kapēc tik daudzas attiecības pēc lielās, skaistās mīlestības pēkšņi izjūk. Varbūt tas viss ir tieši saistīts ar šo masku nēsāšanu arī attiecībās?! Varbūt mēs nemaz nevaram būt īsti godīgi pret it kā sev principā tuvāko, svarīgāko un  mīlamāko cilvēku? Bet vai dzīvot ar mīļoto cilvēku, kurš nevar pret tevi būt pilnīgi atklāts un godīgs, nebūt pats – vai tas mums sniedz laimi un piepildījuma sajūtu? Vai mums patīk tā dzīvot vienam otram blakus, ar šīm maskām un veidot tādas attiecības visa mūža garumā? Kāda jēga dzīvot kopā kā pēc grāmatām, iestudēti, neīsti? Tā sanāk tāda samākslota pašu radīta ilūzija un mēs nedzīvojam savu dzīvi.. mēs to mākslīgi radām.. varbūt cenšoties nesāpināt otru.. bet, manuprāt, otrs tiek tik un tā neizsakāmi sāpināts, varbūt viņš pats to pat neapzinās..bet ir kādas stīgas Tevī iekšā, kas pasaka „bullshit!” – tas viss ir meli. Mēs tikai cenšamies šīs stīgas ignorēt vien mums pašiem zināmu iemeslu pēc. Varbūt baidamies zaudēt komfortu, ko sniedz attiecības, varbūt mūs saista citas saiknes – bērns, līzings, pienākumi, sievasmāte ,  varbūt mēs vienkārši baidamies palikt atkal vieni, pamesti, bet varbūt mēs baidamies no vilšanās sajūtas, baidamies, ka nezināsim vairs kā rīkoties..

Bet atgriežoties pie tēmas – vilkt masku tuvās attiecībās, vai tas ir godīgi? Vai ir godīgi nebūt īstam un melot otram par savu patieso būtību? Vai ir godīgi bradāt pa otra dvēseli klusiņām, otram nesakot? Vai tas ir godīgi arī pašam pret sevi un savu dvēseli, kura tiek apspiesta un netiek brīvībā? Brīžiem man šķiet, ka mums patīk ciest sāpes, mocīt sevi un arī savu tuvāko, lai gan sakām otru tik ļoti mīlam..

Lai nu kā, man šķiet, ka es savā dzīvē esmu centusies neapaugt ar maskām vai vismaz apaugt ar iespējami mazāku skaitu masku, vienmēr centos būt tāda, kāda esmu un vienmēr prasījusi to arī no otra -  nelikt maskas. Gadu gaitā, protams, šīs maskas rodas un atsevišķās vietās, notikumos tomēr tiek vilktas. Mēs visi tā dzīvojam, bez maskām mēs nevaram. Visinteresantākais ir tas, ka mēs visi to viens par otru zinam, bet, šķiet, ka vairumu tas apmierina.. droši vien – tā vieglāk dzīvot, ne par ko nav jādomā un lieki jāuztraucas!  Bet mans novēlējums būtu – lai maskas krīt! Atbrīvojoties no maskām, manuprāt, dzīve kļūst labāka un mēs paši sākam sevi iepzīt no jauna. Pie tam, mēs nespējam iedomāties, kādu brīvību, gandarījumu un atvieglojumu tas sniedz! Ir tik patīkami un viegli, kad Tev nav jāizliekas un Tevi pieņem! Man, šķiet, ka, ja Tu spēj bez maskām sadzīvot ar cilvēku, kurš ir 100% „atmaskots” –tad tās arī ir tās īstās, laimīgās attiecības, uz ko tiekties!

Neslēpsim savas jūtas zem maskām! Patiesas emocijas, vārdi, jūtas  – tas patiesībā ir aizkustinoši un skaisti!

Veiksmi masku novilkšanā!

Lai maskas KRĪT!

Tēmas pārdomu noskaņai kāda, manuprāt, atbilstoši jauka dziesma:

Tags: maskas